Teksts “izņemts” no www oriģināldokumenta:
http://www.gramata21.lv/old-data/konkurss_2008_darbi.html?language=lv
Sabīne Vanaga
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11.5 klases
skolniece
Radošo darbu konkurss „Tēvu
tēvi laipu lika”
„Uz ežiņas
galvu liku.”
(Lāčplēša Kara
ordeņa kavalieris Kārlis Fihtenbergs)
Kārlis Fihtenbergs bija gan drosmīgs un patriotisma pilns virsleitnants Latvijas armijā
20.gs. 18.-19. gadā, gan arī mans vecvecvectēvs.
Lepnums, cieņa un patriotisms
ir vārdi, kas raksturo tās sajūtas, kuras pārņem mani,
domājot par Kārli Fihtenbergu.
Kārlis
Fihtenbergs dzimis 1886. gada 24.augustā Jaunpils pagastā.
Bijis precējies ar Olgu un
viņam bija trīs bērni: dēls Juris un meitas Renāte un
Olga. Ģimenes pastarīte Olga piedzima 1918. gada 7. novembrī, un
ir mana vevecmama, savukārt dēls Juris vēlāk bijis Latvijas
armijas virsnieks un 1940. gadā izsūtīts uz Sibīriju.
Kārlis
Fihtenbergs no 1915. gada līdz 1918. gada 10.martam dienējis Krievu
armijā, pēc tam Ukrainā Skoropadska armijā. Latvijas
armijā viņu iesauca 1919. gada 5. maijā. Kā Daugavpils
pulka leitnants piedalījies daudzās kaujās 1919. gada
vasarā, taču nozīmīgākās bija cīņas
pret bermontiešiem pie Rīgas.
1919. gada 10. oktobrī
bermontiešu karapūļi bija apturēti pie Daugavas –
Pārdaugava bija ienaidnieka ieņemta. Vecrīgā Latvijas
armijas karavīri cēla aizstāvēšanās pozīcijas.
Neraugoties uz kritisko situāciju, tautas gars nebija salauzts un
ticība jaunajai Latvijas valstij nebija zudusi.
Latvijas tauta cēlās
cīņai uz dzīvību vai nāvi, arī prese sāka
cīņu pret iebrucējiem tā, kā varēja un
mācēja.
Lielākās
avīzes katru dienu ievietoja armijas virspavēlnieka paziņojumus,
valsts un pašvaldību institūciju uzsaukumus un aicinājumus:
”Pilsoņi! Melnais bruņinieks atkal nāk! Pie ieročiem! Uz
pēdējo cīņu!”. Bija skaidrs, ka bermontiešu uzvaras
gadījumā Latvijā tiktu atjaunotas vācu muižniecības
privilēģijas, būtu pārvilkta strīpa agrārajai
reformai un būtu pārtraukta jebkura latviešu tautas kultūras
attīstība.
Laikraksti kara
laikā uztur ienaidnieka tēlu un tiecas pēc sensacionāliem
jaunumiem. Bermontiādes laikā bieži kā aprakstīšanas
objektu izmantoja arī leitnantu Kārli Fihtenbergu.
Viņš kopā ar vēl vienu 8. Daugavpils kājnieku pulka
virsnieku leitnantu Erastu Jurgensonu 1919. gada 15. oktobrī agri no
rīta vadīja trīs rotu demonstratīvo uzbrukumu
Pārdaugavai pāri Dzelzs un Lībekas tiltam. Uzbrukuma
mērķis bija novērst ienaidnieka uzmanību no lielās
Latvijas armijas uzbrukuma Bolderājā.
Fihtenberga un
Jurgensona rotas šajā uzbrukumā bija iznīcinātas, pats
leitnants Fihtenbergs, būdams ievainots, paslēpās kādas
mājas bēniņos Mūkusalā. 9. novembrī
nejaušības dēļ vācieši viņu sagūstīja. No
ienaidnieka viedokļa vienkāršākais šajā situācijā
būtu bijis Fihtenbergu nošauj, tomēr to neļāva darīt
kāds vācu virsnieks. Lai viņš neaizbēgtu, viņam
sasēja rokas ar telefona vadu (tas vēlāk glabājās Kara
muzejā), un iespundēja kādā pagrabā, lai viņš
netraucētu. Naktī no 10. uz 11. novembri Pārdaugavā
sākās Latvijas armijas vispārējais uzbrukums. Vācu
Lutca ložmetēju bataljona vīri, kuri Fihtenbergu apsargāja,
cīņu karstumā bija viņu aizmirsuši, un leitnantam
palaimējās izbēgt.
Tālākie
notikumi ir aiz noslēpuma plīvuriem slēpti, jo vēl joprojām
nav īsti skaidrs kā leitnants gāja bojā, taču
viņa mirušās atliekas uz Daugavas ledus atrada Latvijas armijas
Inženieru rotas karavīri.
Vēl līdz
šai dienai nav skaidrs, kā īsti leitnanta gājis bojā un vai
tiešām vācieši viņu nežēlīgi mocījuši, kā
nākošajās dienās pēc viņa nāves rakstīja
laikraksti:”ienaidnieki nežēlīgi mocījuši latviešu leitnantu,
tas atrasts ar cilpu kaklā un izdurtām acīm” vai arī „Fihtenbergu izgrieztu mēli un
dzeloņstieplēm sasietu, bermontieši mērcēja ledainā
Daugavas ūdenī, lai izspiestu no viņa ziņojumus par
latviešu pozīcijām. Leitnants mira varoņa nāvē,
noslēpumus neizpaudis.”
Kārlis
Fihtenbergs par 1919. gada 15. oktobra cīņu apbalvots ar
Lāčplēša Kara ordeni, kas ir Latvijas augstākais
militārais apbalvojums.
Kārlis
Fihtenbergs apglabāts Brāļu kapos.
Viņa sievai
Olgai Fihtenbergai kā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera
atraitnei piešķīra zemi Bauskas apriņķi, un to māju
nosaukums „Priežkalni” ir cēlies no uzvārdaFichtenberg. Mazpulcēni
pie šīs mājas iestādīja ābeļdārzu, kurš
mūs priecē vēl šodien.
Otrā Pasaules kara laikā
nāca virsū frontes līnija un 1944. gada oktobrī Olga
Fihtenberga bija spiesta bēgt, jo viņas vīrs bija
cīnījies ar bermontiešiem un apbalvots ar Lāčplēša
ordeni, bet dēls Juris izsūtīts uz Sibīriju.
Pēckara periodā
„Priežkalnu” saimniecības ēkās ievietoja kolhoza
strādniekus, jo dzīvojamo māju nodedzināja.
Jāpiemin, ka
Kāli Fihtenbergu un viņa mīklaino nāvi arī dzejnieki
ir pieminējuši savos darbos. Piemēram, 1931. gadā dzimušais
latviešu dzejnieks un literatūrkritiķis Gundars Pļavkalns
dzejolī „Novembris, kad atkal klātu...” par Latvijas
likteņcīņām raksta:
„Brašie kadeti un
vīri citi,
Sita ienaidniekus,
ka lai rauj tos piķis!
Augu nakti
brāzās nikna cīņu auka,
Visu
Pārdaugavu vēršot kara laukā.
Bet kad rīts
jau lika dienai gaismu plecos,-
Zvani sāka
dunēt Rīgas torņos vecos;
Uzvara bij
mūsu – nāves aukā gūta.
Jauna laiku
ēru vējš pār Rīgu pūta.
...Atkal drēgna migla sēstas man uz vaiga.
Naktis tumšas.
Novembris ir klātu.
Nedod miera sena miņa baiga –
Jaužu sirdī sūrstam it kā kādu
vāti...
Acu priekšā stājas man kā baismīgs
rēgs –
Leitnants
Fihtenbergs, kas ledū iesaldēts,
Acīm
izdurtām tai rītā atrasts tika;
Dzeloņstieplēm
apvīta bij miesa plika.
Ai, jūs
baigie, latves likteņposmi!
Cik tos atceros,-
man jādomā arvienam:
Kas gan deva
vīriem tādu drosmi,
Lai no nāves, atkal un
vēl atkal,
Augšā celtu to – uz jaunas
plauksmes dienām.”
Protams, ka ne es, ne mani
vecāki savu radinieku – leitnantu Kārli Fihtenbergu, dzīvē
neesam satikuši. Viss priekšstats par šo patriotiski noskaņoto Latvijas
leitnantu veidojies no manas Omes stāstiem, esošās informācijas un vēsturiskiem faktiem.
Taču, neskatoties uz to, ka viņš mums ir kā
pilnīgi svešs cilvēks, mēs viņu vienmēr atceramies un pieminam tādos svētkos kā
Lāčplēša diena un mirušo piemiņas diena.
Novērtējam to cīņas garu, patriotismu un
drosmi, kas viņam piemita un lepojamies, ka viņš ir mūsu
radinieks.
Izmantotā literatūra
Laikraksta „Mājas Viesis” arhīvs