LKOK nr.3/2064

Ulmanis, Kārlis

Dižkareivis Studentu bataljonā.


* 1877. g. 4. septembrī Bērzes-Udzes pagastā.

+ 1942. g. 20. septembrī Krasnovodskas cietumā Turkmēnijas PSR.

[]

Apbalvots par darbību 1919. g. oktobrī un novembrī Daugavmalā.

Pirmais Latvijas valsts Ministru prezidents un pēdējais Latvijas Valsts un Ministru prezidents.

1940. g. 22. jūnijā aizvests uz Vorošilovsku (Stavropoli) Ziemeļkaukāzā. Vēlāk esot bijis Pjatigorskā, pēc tam Krasnovodskas cietumā.

Deportēts

ULMANIS KĀRLIS Indriķa dēls
Studentu bataljona dižkareivis, ministru prezidents un apsardzības ministrs.

Ordenis piešķirts 1927. gadā

Dzimis 1877. g. 4. sept. Udzes (Bērzmuižas, vēlākajā Bērzes) pag. Pikšās, zemnieka ģimenē. Mācījies Bērzmuižas un Jelgavas skolās.

1897. g. beidzis piensaimn. kursus Austrumprūsijā; Latvijā strādājis brāļa saimn. 1902. g. bijis Cīrihes politehnikumā; 1903. g. Leipcigas univ. Lauksaimn. institūtā (ko beidzis 1905. g.). Strādājis Kauguru lauksaimn. biedrībā par instruktoru. Žurnāla "Lauksaimnieks" līdzstrādnieks.

1905. g. 21. dec. arestēts par brīvdomīgu rakstu žurnālā "Lauksaimnieks", bijis Pleskavas cietumā līdz 1906. g. maijam, atgriezies mājās, bet pastāvot jauniem apcietināšanas draudiem, emigrējis uz Vāciju, 1907. g. uz ASV.

1909. g. beidzis Nebraskas universitātes Lauksaimn. institūtu, bijis lektors, vadījis pienotavu. 1913. g. aug., amnestēts, atgriezies Latvijā, agronoms Baltijas lauksaimn. biedrībā Valmierā, žurnāla "Zeme" redaktors.

1914. g. strādājis Rīgas Lauksaimn. centrālbiedrībā. No 1915. g. bēgļu mājlopu rekvizīcijas komisijā Suntažos, vēlāk Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā.

1917. g. martā ievēlēts Vidzemes pagaidu Zemes padomē, apr. - Vidzemes gub. vicekomisārs. 1917. g. maijā pēc U. ierosmes nodibināta Latv. Zemnieku savienība. No 1918. g. 1. jūl. žurnāla "Latvijas Lauksaimnieks" redaktors. 1918. g. 17. nov. piedalījies Latvijas Tautas padomes izveidē, kas 18. nov. proklamēja Latvijas valsti un U. ievēlēja par Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidentu. Pirmajā valdības kabinetā U. veicis arī ārlietu, apgādības un zemkopības ministra pienākumus. 1919. g. 13. jūl. sastādījis 2. valdību, un 8. dec., 3. valdību.

Ar LKOIII šķ. apbalv. par to, ka 1919. g. okt. Rīgā Bermonta uzbrukuma laikā, kad mūsu karaspēka daļas pretinieka pārspēka priekšgalā bija atgājušas uz Daugavas labo krastu. U., atrazdamies ministru prezidenta un apsardzības ministra amatā, kritiskos brīžos ieradās stratēģiski svarīgā vietā Daugavmalas pozīcijās un ar savu drošsirdīgo, uzmundrinošo uzstāšanos, par spīti 14. okt. gūtajam ievainojumam kājā, iedvesa karavīros kaujas sparu, kā rezultātā mūsu karaspēks guva panākumus pretinieka uzbrukuma satriekšanā.

Pēc Satversmes sapulces sasaukšanas 1920. g. 11. jūn. sastādījis 4. valdību.

1921. g. 15. jūn. atstājis ministru prezidenta pienākumus, nodevies sabiedriskajam darbam. 1925. g. atkal pievērsies politiskajai darbībai. Ministru prezidents bijis 1925. g. dec - 1926. g. maijā, 1931. g. martā - dec., 1934. g. martā-maijā. 1936. g. apr. un tālāk līdz 1940. g. 20. jūn., ārlietu ministrs 1926. g. maijā-dec., 1931. g. martā-dec., 1934. g. apr.-1936. g. apr. U. bijis Tautas padomes, Satversmes sapulces, visu 4 Saeimu loceklis.

1934. g. 15. maijā U. vadībā notika valsts apvērsums, apturēta Saeimas darbība. 1936. g. apr-1940. g. 20. jūn. bijis Valsts un ministru prezidents, līdz 1940. g. 21. jūl. Valsts prezidents.

Apbalv. ar TZO I šķ. (ar ķēdi), Viestura ordeņa I šķ., Atzinības krusta I šķ., Polijas Baltā Ērgļa I šķ., Somijas Baltās Rozes I šķ., Itālijas Kroņa I šķ., Igaunijas Ērgļa I šķ., "Polonia Restituta" I šķ., Beļģijas Leopolda I I šķ., Zviedrijas Ziemeļzvaigznes I šķ., Beļģijas Kroņa I šķ., Norvēģijas Sv. Olafa I šķ., Igaunijas Baltās Zvaigznes I šķ. (ar ķēdi). Čehoslovakijas Baltās Lauvas I šķ. (ar ķēdi). Itālijas Sv. Maurīcija un Lācara I šķ. (ar ķēdi), Zviedrijas Vasas I šķ. (ar ķēdi). Lietuvas Vitauta Dižā I šķ. (ar ķēdi). Pāvesta Pija IX I šķ., Francijas Goda leģiona I, V šķ. ordeņiem.

1940. g. 22. jūl. pēc PSRS valdības iniciatīvas deportēts uz PSRS, nometināts Vorošilovskā (Stavropolē). 1941. g. 4. jūl. apcietināts, ieslodzīts Vorošilovskas cietumā. Sakarā ar vāciešu uzbrukumu 1942. g. 1. aug. transportēts uz Krasnojarsku Sibīrijā, taču 8. sept. slimības dēļ pa ceļam atstāts Turkmēnijas PSR Krasnovodskā, kur 1942. g. 20. sept. cietuma vieninieka kamerā miris.

Papildinformācija:

ET: Karlis Ulmanis (Peaminister) apbalvots ar Vabadusrist III-1 šķ. (20.02.1925).

ET: Kārlis Ulmanis (Pea- ja välisminister) apbalvots ar Kotkarist I šķ. (29.04.1931)