LKOK nr.3/896

Zēbergs-Sebežs, Jānis Osvalds

Kapitāns 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā.


* 1893. gadā Rankas pagastā.

+ 1935. g. 26. jūnijā Rīgā.

[Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.]

Apbalvots par cīņām 1917. g. 17. janvārī pie Ložmetējkalna.

ZĒBERGS-SEBEŽS JĀNIS OSVALDS Pētera dēls
Bij. 5. Zemgales latv. strēln. pulka kapitāns.

Ordenis piešķirts 1921. gadā

Dzimis 1893. g. 23. nov. Rankas pag. zemkopja ģimenē. Izglītojies reālskolā Rīgā un Novgorodā.

Krievu armijā pieteicies kā brīvprātīgais pašā 1. pasaules kara sākumā, dienējis gvardes kavalērijas rezervē Novgorodas gub., gvardes ulānu pulka sastāvā piedalījies kaujās pie Peremišlas un Galīcijā. Apbalv. ar Jura krustu, paaugst. par apakšvirsnieku. 1915. g. apr. beidzis Oranienbaumas praporščiku skolu. Kad sāka veidoties pirmie nacionālie formējumi, pārnācis uz 3. Kurzemes latv. strēln. bataljonu. Kaujās kontuzēts, pēc atveseļošanās ieradies 5. Zemgales latv. strēln. pulkā. Kā rotas komandieris piedalījies cīņas pie Bērzmentes, Smārdes un Mangaļiem, Ložmetējkalnā un beidzot Lielās un Mazās Juglas krastos. Vairākkārt smagi kontuzēts, trīsreiz ievainots. Pēc Ziemassvētku kaujām apbalv. ar Vladimira ordeņa IV šķ., janv. kaujās ar Zelta zobenu un pie Juglas ar Jura krusta IV šķ. Apabalv. arī ar Staņislava III šķ., Annas IV šķ. ordeņiem.

1917. g. 17. janv. Z., ar savu rotu un ložmetēju vadu atrazdamies rezervē pie Ložmetējkalnā laikā, kad krievu pulki panikā un sajukumā atstāja fronti un vācieši triecienā jau bija paspējuši atgriezt 3. Sibīrijas strēln. daļas no 5. Zemgales latv. strēln. pulka, šajā kritiskajā brīdī ar enerģisku rīcību apturēja bēgošos, atsita sīvos vācu uzbrukumus un beidzot piespieda pretinieku atkāpties. Vajājot ienaidnieku, atņēma tam mūsu gūstekņus un ieročus un pilnīgi atjaunoja stāvokli frontes sektorā.

1917. g. 20. un 21. aug. pie Mazās Juglas ar 3 rotām ieņēma pozīcijas Šmīziņa kalnā un uz ilgāku laiku aizturēja pāri Daugavai pārnākušo pretinieku, neskatoties uz koncentrēto apšaudi un vairākkārtējiem nikniem uzbrukumiem. Tas deva iespēju krievu armijai evakuēties no Rīgas. Cīņas beigās Z. veda ielenktās rotas durkļu cīņā, lai izlauztos cauri ienaidnieku spēkiem: šajā kaujā tika ievainots un bezsamaņas stāvoklī sagūstīts.

No gūsta atgriezies 1918. g. beigās, jau 3. dec. brīvprātīgi pieteicies Latvijas armijā un organizējis Virsnieku rotu. Kad lielinieki ieņēma Rīgu, sākumā slapstījies, pēc tam apcietināts un notiesāts uz nāvi. Z. izglāba Rīgā ieradies pulkvedis Vācietis - viņa bijušais pulka komandieris un toreizējais Sarkanās armijas virspavēlnieks.

Pēc atbrīvošanas iecelts par 16. Padomju Latvijas strēln. pulka komandieri Slokas frontē, taču šajā laikā vairāk sekmējis nacionālo spēku panākumus un sarkano neveiksmes. 1919. g. apr. no Sarkanās armijas aizbēdzis un iestājies "zaļajos" partizānos Vidzemē. Rotas komandieris un vēlāk rotmistra Jurkas jātnieku vienības karavīrs.

No dienesta atvaļināts 1919. g. dec. kā kara invalīds. Pēc smagiem pārdzīvojumiem kara gados ilgstoši ārstējies no nervu sabrukuma un narkomānijas. Pārticis no II kategorijas invalīda pensijas un gadījuma ienākumiem. Savu mūžu aprakstījis atmiņās, pēc kurām rakstnieks Viktors Eglītis sarakstījis stāstu "Aizšautais vanags". Miris 1934. g. 26. jūn. Rīgā. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.